[bīta autors: 181h ]
(Es atkal pamodos sākumā, kādu pasauli šoreiz es radīšu, tas viss ir tikai sapnis
Miljoniem atziņu, bet nezinu neko, to sajūtu pazīstu, tas ir tikai aplis
Es kādu dienu miršu, kad tā diena pienāks būšu vienā mierā, beidzot brīvs no nakts, krist
Atpakaļ nebūtībā no kurienes nācu, bet, kamēr esmu šajā vietā, dzīvoju, līdz dzīve apniks)
[1. pants: Edavārdi]
Tu piedzimi kliedzot, kā, kad nogalina, liekas
Šīs pasaules bērns, kas nāk no pavisam citas vietas
Dzīvības dzirksts, kas lec pāri likumam
Tava mīkla, kura jārisina visumam
Kur Tu biji, bērns, cik atlicis vēl laiks?
Ko teici pasaulei, vai apnicis ir kaifs?
Kā Tevi pieņēma, bija papildus kas skaists?
Jautājumi, uz kuriem atbildes ir naids?
Ko Tu man parādīsi, maz vai daudz?
Tu sauc man savu vārdu, bet tas nav Tavs
Tu rādi dzimteni, par kuru upurēsies kā likts
To sauc par mājām, bet to uzbūvēja kāds cits
Labi pavadīts laiks, ņem no tā piemiņu
Bet tas nav Tavs, Tev to kāds iedeva
Rādi savu māju, kājas velkot pa parketu
Bet tā nav Tava, Tev to kāds pārdeva
Lamuvārdus pievienot jau replikai gribēji
Bet tie nepieder Tev, bet tavai videi
Tu rādi savus draugus, jūs piektdienu gribiet
Viņi nepieder Tev, Tu piederi viņiem
Tu rādi dusmas aktīvi, braši
Tās nav tavas, tu tikai atbildi ar to pašu
Apgalvojot, ka par Tevi citi nepavēl
Bet Tu tikai dod pretī to, ko citi deva Tev
Tu redzēji zeltu, tāpēc štuko, perini
Tu tam visam tici, bet Tu to nezini
Demonstrē man stilu, citiem līdz tam tālu vēl
Bet Tas nav tavs, ja tas sākumā ir jāuzvelk
Kas Tu esi, mans bērns, Tu nestaro bet karo
Tevi zvaigznes sauc, bet Tu nesaproti viņu valodu
Kas Tu būsi, ja visi ceļi, kas vijas, tiks aprauti
Ja Tu beigās esi tikai reakcija uz pasauli
[2x Piedz.]
Kas Tev iedeva šīs bailes un atklāsmes
Neko nevar paņemt līdz, ko Tu aiz sevis atstāsi
Ja Tu esi dzīvs, aizej un pastāsti
Ko Tu, ko Tu, ko Tu aiz sevis atstāsi
[2. pants: Arčijs]
Ieklausies! Esmu piederība tava, jūti savādu stresu
Šķiet, jo ātrāks nets, jo Tu tālāk esi
Esmu ego Tavs, ausī dziedu balādi vecu
Nopērc garāku mersi un dod man karātus vēl
Esmu sirds Tava, par to reizēm lamāju Tevi
Neaizber ar naudu, un es kā banka parādu ceļu
Esmu talants, veci, tici man, Tu labāks esi
Tu mani manāmi slēp, es parādos, kad hlamā esi
Esmu ķermenis Tavs – elpu ārā dvešu
Visu, kas Tu esi, ārpasaulei parādu es
Tās ir lamatas, veci, Tu liec man samazgas ēst
Es varu važas plēst kā smagatlēts
Esmu brīvība Tava, izmet ārā darba drēbes
Parādi man Marakešu vai no parapeta kā
Lamanšs plešas .. tā nav Tava dzīve, ko Tu dzīvo
Tās nav Tavas acis, tajās sen jau pagaisa degsme
Cik vēl apļus ap Sauli Tu domā sēdēt pasīvi
Pleķītī uz akmens kosmosā, ko dēvē Latvija
Pildīt svešus ideālus, ar saviebtu ģīmi izdabāt
Mērīt, vai Tev izdevās, pēc nelaimīgas sabiedrības lineāla
Tu vaino visus citus un jau banālo recesiju
Bet visi ceļi, ko Tu gāji, bij’ ar mazāko pretestību
Vecāku cerības caur depresiju līdz kapsētai vedīs
Tu bēdz no atbildēm, kas ir paslēptas tevī
Dzīvo vienreiz? Dari to, kas vērts ir un Tavs
Vai, būdams bērns, uz sevi nokatītos lepni Tu pats?
Ja Tu tikai labo redzi tā, kā lēcas uz acs
Tad Tu vēsi esi kandidāts priekš spēlmaņu nakts
Štatu sapnis kredītā – mantas lētas un prastas
Tablešu grēdas ar to sader tā, kā zēni un karš
Bērni un darbs, bez sapņa kļūst bēdas un nastas?
Ko Tu atstāsi – spamu netā vai pēdas uz Marsa?
[2x Piedz.]
