Drudzis. Man smagi izkāpt no gultas
Visas sarunas ar sevi iznākot stulbas
Skaļāk klepoju nekā pat titānu dusmas
Pretošanās sodīs tā kā tirānu bultas
Pie ārsta neiešu – kļūdās, muld beztēmu
Dēļ viena no viņiem Es reiz zaudēju vectēvu
Tagad saudzēju Es spēku un ieskatos sevī
Manas kaites un slimības liekas to nemīl
Bet, ja ierastos Levī un tad, pierakstot secīgi
Manus simptomus, teiktu, lai Es viens ar to nedzīvi
Necīnos. Tādas slimības, redz, padarot beigtu
Es teiktu, ka tas pašam bij’ skaidrs, palasot Freidu
Jāatzīst, ka sevi gribu Es dzīvu
Viena puse pluss „Ibumetīns” un
Bardaks pa galvu. Es sēžu un gaidu
Kad atausīs atmiņas, tās dzēšu un smaidu
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Uz devīto mēnesi dzīvi panest smagāk
Pelnīto „Hennessy” man nenes tas, ka pacelt labāk
Uz bīta spēju vokālu. Ja piķis būtu kontā
Bankomāti darvu raudātu, bet tagad jūtu kontaktu
Ar to, kas manī mīt, un tas ir unikāls
Maģisks, muzikāls, līdz tam Tu tik tāls
Seglos Bucefāls. Būtībā viens, un celibāts nedēļu
Un, ja godīgi, pat zināt negribas pēdējo
Netiklo mauciņu, kas tad savos sterilos svārciņos
Gāja augšā un lejā te tā kā sterliņu mārciņa
Kad zēniem noslēpumi, notiek mītiņš Rīgā
Kad sieviete ir noslēpums, Es esmu cīsiņš mīklā
Iztieku mistiski, dzīve sit ar pātagu un
Pie rokas viskijs, un viss tieši tāpat būtu
Ja viss būtu citādi. Es mēdzu domāt par skaisto
Un, iespējams, tas man palīdz nonākt pie taisnības
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Smagas dienas, jā. Kad bijis labāk?
Tas ir laiks izmaiņām – kad, ja ne tagad?
Tas, ka esmu Tavās ausīs, tas ir nopelns mans
Ielaid mani savā telpā, un tad nodegs nams
Tas, cik ļoti esmu bīstams, ikviens nolems pats
Daži it kā nīst mani, kad ir moments labs
Labāk nemelo, Es atlidoju tā kā NLO
Izsekojot, vai man neseko, un, mani neredzot
Ļaunu nenesot, prāts ir sagūstīts. Mans darbs padarīts
Kāda varbūtība, ka tie, kas vēlas pabūt īsti
Dabūs brīdi slavas kā Čikāgas „Buļļi”
Bet aizies prom sasisti kā Rianas mūlis?
Es neparakstos – smagas dienas producentam
Bet nonesu jumtus un, liekas, protu sen tā
Uz citu rēķina Es neatstāju parakstu
Kad citi mēģina, Es turu stāju parastu
Un klāju parasti dulli, jo labi māku
Neviens nav labākais, bet Es esmu kandidāts, jā
