[1. pants: Van Semial]
Es ņēmu mēriņus ballēs tik bieži
Ka mani varēja saukt par zemestrīci (vai atzīmi)
Kad planēju jautri debesīs (bet atzīmes?)
Un skolā vienmēr paliku aiz strīpas kā kāja adidas biksēs
Bet man bija palikt, ka tik vēl dabūju naļiku disenēm
Kur čaļi mani grib izslēgt? Sejā sardoniska izteiksme
Niezēja nagi parādīt viņiem, kas ir kas
Bet es nemetu rapus, rādot klasi pats
Es metu uppercut`us un blatus, biju
Sabiedrības pāvam līdzīgs, nepaņēmis pats savu spalvu rokā
Kaut vēlāk pizģījāt no manis čakus, pat
Gribējāt savākt manus timīšus, jo es biju pazudis bez pēdām
Tikt ar sevi galā, lai izlīstu no salām ar lapām kā Kanāda, Diskiem kā garāžā, lai tribīnes pildītu līdz malām
Moš’ talants ir bagāžā; Bet zini
Nākotne ir tikai laika forma
Nemet zoli kārtīs, bet triec Nike LeBronus
Zemē, lai atstātu pēdas, es laiku veltīšu, lai to dabūtu
Neciešu slaista pozas, ja neesi pelnījis atpūtu
[2. pants: Emu]
Te neturpinātos lietas, tiesa, ja kā denominators
Ietu bieži mēs tikai zem strīpas, citreiz, izliekot brīža domas
Mums viss šķiet kā strīdi, jo Meco sist iet tos šķīvjus
Un netiek nodeva jums, kaut redzat amatu spējas
Jo ceļam pamatus mēs, bet tas, lai nonestu jumtus mums, un
Pats tad to nost nesit, laiks nav upuris, draugs
Man ar` top soļi, redzi, jo bija aiz muguras kauls
Es tikai eju, jo te nestāvu kā kastrāti
Un arī es prāvi maksāju par katru stundu ar katru stundu
Kad tērēju laiku; Sākas saknes mums, kur katrs guļ
Un mēs ejam tai virzienā, kur katrs augs
Nākotne dārga, un es redzu – tu soli, bet speru atpakaļ to
Es it kā ceļiem kāpj cenas, tik tāpēc nemetos zemu tajos
Te es ķertu padomus, ja pametīsi kādu
Kad pārsit domu, galva pušu, un nelīdz aspirīns ( -Vārds!)
Galvas tukšas, jo te savas rīmes neradām pie pilna prāta
Un arī manī mīt ego, kas ir neglīts un īgns
Pat ja spēlē kā lego, būs netīrs šis brīdis
Mūs nekad nevar izēst (nekad), jo mēs neesam pīzda
[Piedz. 2x]
Nozuduši tankkuģi, ne apkalpes locekļi
Lai viņu dzīvības būtu kā pasaules nodevas
(un mēs) varam atgriezties kā graizīti šķērēm
Lai plūstu pa kanāliem kā smailītes un vēlreiz...
[3. pants: InterMeco]
Pievērtas acis, veicot tumšus pierakstus
Bet ja mani sauc par vienpati, tad tikai vienmēr es pats
Un tad es pazudu no redzes loka kā otra puse no ovāla
Kā komā, un viss kustas no domām. Galvā pazemes ķeceri
Tad pie dirsas tos, kas toreiz pameta manu ķermeni (pie dirsas!)
Jo es paliku pie samaņas, bet ar „plugin’u” uz sirdi
Tur sadega mani neceļi, sejas, kas palika, pazinu uz dzirdi
Prāts slejas, taktika atmosties, bet to neceļ uz āru
Man ir laika pietiekami un domas kā De Sent Antuānam
Spraiga dzīve ir ko vērta, pat ja nesola tikai prieku
Atradu ceļu uz priekšu, parādi papīrus, man jāceļas!
Parādi komandas, rācijas saka, ka viss ir uz strīpas
Man jāzina, viss, kas darāms un karsts kā misijās dzīts
Turpināšu iet uz priekšu un smagi kā misiņa vīrs
Sešas pēdas uz zemes, bet ne kā 2 metri
Te ir vairāk kā pastāvēšana, ar sirdi tas ir K3F!
[4. pants: Skutelis]
Skutelis - Teikas rēgs
Nihilista sejas izteiksme un veikla mēle
Ceļos augsti un tad krītu tā kā skeita dēlis
Tam nav nozīmes, jo dzīve ir vien beigta spēle
No Čiekurkalna čiekuriem līdz VEFa sliedēm
Teikas dzīvokļiem, kur zaļi rituāli stresu kliedē
Mani mūzika šī dziedē: dzīvības viela un saknes
Saplūstu ar bītu tā kā Brīvības iela un gatve
Es esmu klints kā Īstvuds
VEFs, Teika, Čiekurkalns ir mans Bermudu trīsstūris
Posta pilnas sejas kā pēc baisas zemestrīces
Neredzētu, ja virs manis būtu skaidras debesis
Acis vaļā. Prāts ir skaidrs
Man vēl daudz kas jāpavēsta, bet tas nāks ar laiku
Bet sevi neredzu ne partijā, ne dvuļā
Neatzīstu melus. Kardināls kā Pujāts
[Piedz. 2x]
