[Bīta autors: InterMeco]
[1. pants: Emu]
Kāds atceļ paskālus, tāpatās pie celiņiem bez spiediena
Jo no deviņiem līdz pieciem (11) tiem neliekas, ka pie viena
Pie tiem uzvalkiem tiek piesietas Kolumbijas šlipses
Un šī ir lopkautuve, bet kā te var būt Vonnegūts pie miķa?
Tici, ja es būtu cits, es būtu es pats, jo visas jūtas kā štats
Nevar būt kļūdas uz lapas
Te var plūst skrūves, ne naglas – kakls, aknas ir eņģes
Katrs sapnis ir bende, ja pie tā mērķa guļ, un
Piekās mērķus tu. Plus liekas, ka maz palicis laika
Pat, neejot dekrētā, mēs papisām laikus
Lai gan tu nereti arī to neredzi acīs, ko nespēja darīt
Man te spēja prasīt. Ka nedzeršu parīt, es teicu...
( -Pardon?) Es to neteicu nekad!
Un nez vai es būšu uz zara, jo tā nelaime ir, kad
Man apkārt tikai dendrofili, kas pišās ar koku
Tad Emu likās tik prom no urbāna plenēra
Devās uz Urānu un Venēru ar acīm tā kā Lenona brilles
Kad pats method`u tin, bet domas atgriezās kailas
Kā tām nedotu vilkt
[2. pants: Van Semial]
No plānotāja nenovērst savu skatu, bet
Man vajag pāļus, jo diez vai celšos es pats, ja es
Nebūšu bijis zemē kā E, tāds nejūtīgs uz nedēļu
Ar pudeli paverot acis te kā prelūdiju ellei
Bet Emu zina, ka es nebēgu, tikai māsai nerūp meitu dzīves
Vecākiem bez maz vai delīrijs, tas nemēdza tā būt vakar
Bet labāk nebūs rīt, ja negrūdīšu, vien cerēšu
Kamēr man sasien kedu striķus, tie, kam freona sirdis
Tie, kam krūtīs neolīts, tie nejēdz ne sūda –
Es esmu tik ļoti stiprāks, redzu visu apkārt kā no stiklotas istabas
Kuce izlika bērnus, es izliku sirdi, jo prieks taču neko nemaksā
Jā, arī piķi par īri, kad tagad visi stipri par spīti
Un tā kā džigiti uz zirga, kaut uz iztikas min.,
Un arī man, kaut blakus ir biedri un draugi, es eju viens
Un man ir tieši tik daudz spēka, lai augtu, līdz skatītu Dievu no augšas!
[3. pants: InterMeco]
Es redzēju mērķus, bet sliktās ziņas sākas
Ar „bet” kā mobīlis, redz kā nobijos no „ne”
Nodzīvojis te, gadi mācēs nīst dzīves pa vienai
Jāzina tik` - sapņi nāk pēc brīvības kā iela
Norāvies no ķēdes, pirmais dēls ir pēdējais, ko redzi
Bet ne jau nevēlēšanās , tā ir maize smērēta, ko ēst
Es tikai tērēju sevi! Ar katru tukšo dienu kā pirksts nogriezts
Šķiet, ka viss, ko darīju savā labā, palieku dzīvs šodien
Un tā nevar būt kļūda, neviens nav diktējis ikdienu
Bet kad noraušu sev ādu, kurš mani mīlēs ik dienu?
(Kas tev aiz ādas, Meco?) – Viss kā parasti, tikai
Saplēsu pudeles, lai asāka dzīve – tas mani padara stiprāku
Mani maz rausta, ka citiem piš mana dzīve
Bet tā nav mauka, jo tikai pēc izskata brīva
Puika redzēja, kā citi dzer, citi redz, kā Meco dzer
Paniko nu! Par maz sev uzticos – kā lai dari to tu?!
