[1.pants]
Viņa bija parasta pavisam, gandrīz bez dīvainībām
Ar savām prasībām pret dzīvi, nu kā jau pieņemts tagad
Vienmēr gatava uz kaut ko, ja vien viņš zinātu, uz ko
Viņai patīk vēlās brokastis, bet viņam melnie joki
Viņa strādāja ar galvu, bet viņš ar rokām
Es tiešām nezinu, kas viņus saturēja kopā
‘Jā’ vai ‘nē’, ‘varbūt’ vai ‘protams’
Atbildes, ko gaidam, ņemam, dodam
Kad runājam, ko nesaprotam
Kad esam tie, kas esam un ko slēpjam sevī
Kad grūti atšķirt, bij vai nebij?
Mīl vai nemīl? Tie jautājumi, kas uztur viņā cerību
Tad viņa pasmaidīja viņam, tad palika bēdīga
Sāka skaļi smieties un apklusa, jo atcerējās bērnību
Paskatījās viņam acīs dusmīgi, tad aizgriezās un kļuva lustīga
Te rāma, te kustīga, dusmīga, klusi lustīga, nu tāda kā pusrīga
Tūliņ ies un kritīs grēkā, tad man nācās viņu apsēdināt krēslā
[piedz.] x2
Mēs skrienam pa lielu trasi
Pērkam rozes narcises
Ja kāds ko prasa, atbildes ir zināmas
Parasti mēs esam daļa no masas, mums nav ko zaudēt
Jau paaudzēs neviens nevienu te nav saudzējis
[2.pants]
Aizmirstot viņas seju aizlieto
Viņš gribēja to aizvietot ar smaidu, kas kļuvis par augli aizliegto
Šeit graiza cilvēkus kā gabalu maizi, kamēr laimi lieto tie, kam vairāk ir ko piedot
Tikmēr mainās viedokļi un tie, kas vakar slēpās, zaga, šodien jau tevi aicina ziedot
Bliež pa ekrānu ar savu seju viedo
„Krāpnieki, zagļi” viņš sapņo iznīcināt viņus
Noslīcināt tā, lai nepaliek ne kripatiņas
Pa logu metīs glāzi niknumā, bet varbūt tikai pats ar sevi runā
Varbūt tas ir atspulgs nogurumam, vai uz pasauli dusmas
Klusu! Ar domām nevar apstādināt krusu
Plus, vēl tukši tusi, ar celi pa seju, krustu šķērsām
Sēdies krēslā!
[piedz.] x3
Ja mana pasaules uztvere varētu uzspert gaisā, tad tā kustētos vēl
[3.pants]
Kā jau teicu, katram savs uzdevums un vieta
Vienam cilāt hanteles, otram čalot kā tantei
Viens saliek kreklu biksēs, uzvelk šortus, zeķes, zandales
Citam pavelk stiliņš ar bandānu
Viens paņem no dzīves visu, otrs kaut ko čamdās, čāptinās
Cits čakarē kā vakarējais
Kādus gadus divdesmit laikā aizkavējies kaut kur, aizmirsis par šodienu, gaistot vējam
Pats prasa sev: „Kur es esmu? Kādā dimbā?” it kā stāvētu pēc doktora desas rindā
Viens meklē laimi pasaulē vientuļš kā Sprīdītis
Citam svarīgi lai būtu kādam līdzīgs
Pirmais ar savu nopietno seju citus smīdina
Otrais švītiņs, nemāk atslābināties pat uz brītiņu
Viens tumšā telpā čiņī bītiņu
Otrs novērtē un ciena Mārtiņu Rītiņu
Trešais uzcep olas ar cīsiņu un divas stundas raksta vienu īsziņu
Tad es piegāju klāt un pateicu viņiem: „Robeža ir pazaudēta, veči, lūdzu apsēdieties krēslā!”
[piedz.] x2
Mazāk dzelteno presi, vairāk laba muzona
Ne tikai par to, kas besī
Ja nav, kur spēku likt, tad pumpējies vai taisi presīti
Bet atceries, kad jāatbild par vārdiem un kad jātaisa plezīrs
